Siltumnīcas vēsture sniedz jums visaptverošu izpratni par siltumnīcu!

Ideja par augu audzēšanu ekoloģiski kontrolētās teritorijās pastāv jau kopš romiešu laikiem. Romas imperators Tibērijs katru dienu ēda gurķim līdzīgu dārzeņu. Romiešu dārznieks stādīja ar mākslīgām metodēm (līdzīgi siltumnīcas sistēmai), lai to varētu izmantot savam galdam katru gada dienu. Gurķus audzē ratiņos ar ratiem un katru dienu gozējas saulītē, pēc tam naktī ienes iekšā siltumā. Saskaņā ar tālāk sniegto aprakstu gurķus uzglabā zem rāmjiem vai gurķu novietnēs, glazētus ar linoleju vai selenītu (aka lapisspecularis), kas pazīstams kā specularia. Plīnijs vecākais.

Pirmais siltumnīcu apraksts ir sadaļā par dārzeņu audzēšanu ziemā lopkopības traktātā "Shanhe Yule", ko 1450. gados sarakstījis kāds Džozeonu dinastijas imperatora ārsts. Rakstā ir ietvertas detalizētas instrukcijas, kā uzbūvēt siltumnīcu, kas spēj audzēt dārzeņus, ziedēt un nogatavoties augļus mākslīgi apsildāmā vidē, izmantojot Ondol, tradicionālo korejiešu grīdas apsildes sistēmu, lai saglabātu siltumu un mitrumu; kukurūzas sienas, lai saglabātu siltumu; un caurspīdīgi eļļoti hanji logi, kas ļauj gaismai iekļūt augu augšanā un nodrošina aizsardzību no ārējās vides. Šī Hoseonu dinastijas hronika apstiprina, ka siltumnīcai līdzīga struktūra, kurā atrodas Ondols, tika uzcelta 1438. gada ziemā, lai nodrošinātu siltumu apelsīnu kokiem.

Siltumnīcu jēdziens kopā ar augiem parādījās arī 17. gadsimta Holandē un Anglijā. Daži no šiem agrīnajiem mēģinājumiem prasīja daudz darba, lai aizvērtu nakti vai ziemu. Šajās agrīnajās siltumnīcās bija nopietnas problēmas ar atbilstoša un sabalansēta siltuma nodrošināšanu. 1681. gadā Chelsea Physical Garden tika uzcelta Anglijas pirmā "plīts" (apsildāmā) siltumnīca. Mūsdienās Nīderlandē atrodas daudzas no lielākajām siltumnīcām pasaulē, no kurām dažas ir tik lielas, ka katru gadu saražo miljoniem dārzeņu.

Eksperimenti siltumnīcu projektēšanā Eiropā turpinājās 17. gadsimtā, jo tehnoloģija ražoja labāku stiklu un uzlabojās būvniecības tehnika. Versaļas siltumnīcas ir tās mēroga un izsmalcinātības piemērs. Tas ir vairāk nekā 150 metrus (490 pēdas) garš, 13 metrus (43 pēdas) plats un 14 metrus (46 pēdas) augsts.

1800. gados franču botāniķis Šarls Lūsjēns Bonaparts uzcēla pirmo praktisko moderno siltumnīcu Leidenē, Nīderlandē, lai audzētu ārstnieciskos tropiskos augus. Sākotnēji tikai bagātnieku īpašumos, botānikas attīstība izraisīja siltumnīcu izplatīšanos universitātēs. Savas pirmās siltumnīcas franči sauca par oranžēriju, jo tās izmantoja, lai pasargātu apelsīnu kokus no sasalšanas. Ar ananāsu popularitāti cilvēki veidoja priežu mežus vai ananāsu bedres.